Nesen Twitter tīklā sanāca diskusija par labdarības akciju reklāmu raidīšanu televīzijā, konkrēti par palīdzības sniegšanas akcijām bērniem invalīdiem. Lietas būtība bija, ka šīs reklāmas esot ļoti uzmācīgas un nomācošas, to raidīšana televīzijā ir neestētiska, vai par šiem pasākumiem nevar informēt citā, mazāk uzmācīgā veidā?
Nu, ņemot vērā mūsu sabiedrības attieksmi pret invalīdiem vispār, t.sk., pret bērniem invalīdiem, mani šis izskanējušais apgalvojums nepārsteidza, tomēr mazliet aizskāra’, tāpēc nolēmu mazliet plašāk paanalizēt šo jautājumu, vai Latvijas kontekstā problēmu – attieksmi pret savādākiem cilvēkiem. Esmu bijis un redzējis, kāda attieksme ir pret šādiem cilvēkiem ir citās valstīs, negribās tā teikt, bet jāskatās patiesībai acīs – “attīstītās valstīs”:)
Iesākumā jāpiemin, pats interesantākais, ka cilvēki nesaprot, ka ar viņiem šāda nelaime var notikt jebkurā brīdī. Nevienam nenovēlu, pašam ir saskare ar šādu situāciju, tomēr nejūtos ne nospiests, ne nomākts, ne nelaimīgs. Sākumā bija smagi pieņemt šo situāciju, bet nācās, un viss ir kārtībā, dzīve ar to nebeidzās. Vai tagad es, vai mana sieva justos labāk, ja mēs savā laikā būtu atteikušies no šī bērna? Diez vai…. Labi, ne par mani ir stāsts, tātad, attieksme.
Cilvēcīgi saprotu, ka cilvēkam, kuram nav nācies “cieši” saskarties ar invalīdu vai bērnu invalīdu, ir grūti pieņemt to, ka tādi cilvēki ir, ka viņi ir vienkārši savādāki, pārsvarā ne savas gribas vai savas rīcības dēļ. Viņi dzīvo, bet viņu dzīve ir savādāka, vai arī, tik pat pilnvērtīga, kā veselam c ilvēkam, vai pat pilnvērtīgāka, kā dažam labam veselam cilvēkam, atkarīgs no veselības bojājumu samaguma, u.c., faktoriem, piemēram, tuvāko cilvēku attieksmes.
Bieži, saskaroties ar veseliem cilvēkiem, var tikai pabrīnīties par to, cik daudz ierobežojumus cilvēks sev var uzlikt. Daļa to dara, lai attaisnotu savu negribēšanu neko mainīt savā dzīvē, slinkumu, uzņēmības trūkumu, u.tml., “netikumus”. Kāpēc netikumi ielikti pēdiņās? Jo, ne vienmēr, ne visās situācijās tos var par tādiem uzskatīt. Slinkums taču bīda progresu, vai ne? Bet ne jebkurās izpausmēs:)
Visvairāk, nesenajā, diskusijā par labdarības akciju reklāmām aizskāra ētiskuma pieminēšana. Invalīds tas tagad skaitās neētiski? Ieraugot invalīdu jāaiztaisa acis lai neredzētu, jāaizspiež ar rokām ausis lai nedzirdētu. Padomju savienībā taču seksa nebija, vardarbības ģimenēs nebija, alkoholisms bija ļooooti zemā līmenī:), visi dzīvoja labklājībā, bērnus atrada kāpostos utt. Starp citu, ir cilvēki, kuri vēl tagad par to ir pilnīgi pārliecināti, bet tas jau ir cits temats:). Vienkāršāk, protams, ir neredzēt un nedzirdēt to, kas notiek apkārt, bet tā atkal ir katra cilvēka personīgā izvēle. Tikai, jārēķinās, ka cilvēku, kurš izvēlējies par savas dzīves moto “neko nedzirdu, neredzu un man viss vienalga, kas notiek apkārt” apkārtējie visticamāk sāks uzskatīt par aprobežotu, ar visām no tā izrietošajām sekām, piemēram, kāpēc ar mani neviens negrib draudzēties?:) Saistībā ar ētiskumu vai pat estētiskumu… , turpmākajā diskusijā arī tika norādīts, ka ir cilvēki, kas redzot šīs reklāmas ir spiesti aizgriezties no televīzora un aizspiest ausis, un, ja tā turpināšoties daudzi cilvēki Latvijā būs spiesti atteikties no televīzijas skatīšanās un radio klausīšanās, kā tika apgalvots, vienīgā, kas vēl viņu dzīvēs ir, ņemot vērā smagos ekonomiskos un no tiem izrietošos dzīves apstākļus.
Varbūt, ka šiem cilvēkiem ir pienācis īstais laiks beigt skatīties televīzoru un klausīties radio, un sākt kaut ko darīt savas labklājības un dzīves uzlabošanai? Protams, ka situācijas ir dažādas, bet ir fakts, ka lielākā daļa cilvēku pie savas “grūtās dzīves” ir vainojami paši, un tur mainīt neko negrib, jo vieglāk taču ir pačīkstēt, visā vainot kādu citu, piemēram, valdību, okupāciju, kas notika 40 – gadā, neizdevušās attiecības, partneri, nabadzīgos vecākus, kuri nav neko atstājuši mantojumā, labdarības akciju reklāmas, utt., vai ne? Bet par to vairāk šeit http://garaisx.zem.lv/2011/11/12/svetku-noskana/
Vēl viena lieta, ko cilvēki īsti nesaprot, ka šīs reklāmas ir informatīva rakstura, un nav domātas lai kādu piespiestu ziedot naudu, vai izraisītu asaras, bet tas ir tikai katra attieksmes un uztveres jautājums. Katrs cilvēks vienu un to pašu informāciju var uztvert atšķirīgi.
Pats televizoru skatos ļoti reti, pārsvarā tikai Rigas dinamo vai pasaules čempionāta hokeja spēles bet tāpat man, piemēram, nekādu interesi neizraisa un prieku nesagādā higiēnisko pakešu, biksīšu ieliknīšu u.tml., reklāmas, kas tiek raidītas daudzreiz biežāk nekā labdarības akciju reklāmas. bet to noskatīšanās arī nesagādā problēmas. Sūdzēties un čīkstēt var par visu ko…..
Kā zināms, sliktam dejotājam pat olas traucē….
Interesanti, ka nevienu neuztrauc, piemēram, pēdējā laikā biežās interneta kazino reklāmas, nu tās pašas – ienāc, uzspēlē un kļusi miljonārs. Laikam neviens neapzinās to iedarbības uz nenobriedušiem prātiem iespējamās sekas…
Tādas lūk pārdomas par, starp citu, psihologa izteiktajiem komentāriem par labdarības aciju reklāmām…:)
Recepte aizgūta no draugiem, viņiem nebūs pretenziju par publicēšanu…
